Pieredzes stāsti

Mans bērniņš piedzima oktobrī, bet manai māsai nākamā gada maijā. Māsas mazulis bija vien pāris dienas vecs, kad radās situācija, ka māsai jādodas uz akūtu aklās zarnas operāciju. Māsai dodoties uz slimnīcu, neviens nepiedāvāja ņemt mazuli līdzi un nebija skaidrs, kā ar tik mazu labāk rīkoties. Tā kā es joprojām zīdīju savu bērniņu, tad šķita loģiski, ka pāris dienas, kamēr māsa dodas uz operāciju, es varu zīdīt arī viņas bērniņu. Zīdīju abus bērniņus reizē četras dienas. Pudeles došana pāris dienas vecam zīdainītim nebija opcija un nemaz nebija aspriežama, tā šķita vispareizākā rīcība - zīdīt māsas bērniņu. Mazulim tika nodrošināts fiziskais “āda-āda” un emocionālais kontakts ar tēti, bet ar barošanu palīdzēju es. Tas likās loģiski un pašsaprotami. Mazulis bija drošībā un nebija jārausta un jāvadā uz slimnīcu, lai uz brīdi tiktu pie mammas, un pēc tam atkal prom. Kamēr māsa bija slimnīcā, viņa atslauca pieniņu, lai tas turpinātu veidoties un nebūtu problēmas ar piena sastrēgumiem. Šīs situācijas galvenais ieguvums ir tāds, ka mazulim tika mātes piens, neskatoties uz situācijas sarežģītību. Pieredze kopumā ļoti pozitīva! Ar otro bērniņu zīdīšana ir sakārtojusies un rezerves neveidošu, taču žēl, ka manis sagatavotās piena rezerves bija jāizmet laukā, jo nebija iespējas tās kaut kur nodot. Ja es tās veidotu vēlreiz, tad šoreiz jau būtu gudrāka - noteikti meklētu iespēju uzdāvināt savu pienu citam mazulim!