Kad biju beigusi zīdīt savu bērniņu, sapratu, ka saldētavā joprojām ir rezerves ar atslaukto pienu, kuru mans mazulis vairs nevēlējās lietot uzturā. Tāpēc sāku meklēt alternatīvas un apsvērt, ko darīt ar uzkrāto pienu. Biju gatava dāvināt to kādai ģimenei, kurai tas ir ļoti nepieciešams. Šī iespēja pie manis atnāca pati, jo draudzene izstāstīja par ģimeni, kura visus trīs bērniņus ir izbarojusi ar donoru krūts pienu, tiesa gan atrodoties Vācijā, jo Latvijā šāda prakse vēl nav izplatīta. Šai māmiņai prolaktīns neizstrādājās tādā daudzumā, lai viņa spētu pietiekamā daudzumā pabarot savus bērniņus pati, tāpēc viņa meklēja nākamo labāko alternatīvu - donoru krūts pienu. Sazinājos ar māmiņu un nodevu viņai savas saldētavas krājumus, un viņa bija laimīga par to daudzumu, jo ar to spēja pabarot savu bērniņu 2-3 nedēļas.
Tā ir brīnišķīga iespēja, ja mazulis var saņemt krūts pienu, arī tad, ja tas ir citas mātes piens. Man personīgi, tas radīja ļoti pozitīvas sajūtas - prieks gan par dāvināto palīdzību, prieks par atbrīvoto vietu saldētavā un prieks par to, ka cilvēki tiešām novērtē krūts piena vērtību un man tas nebija jāmet miskastē. Man paveicās, ka atradu iespēju, kur ziedot pienu, bet cik daudz ir tādu māmiņu, kurām saldētavas saturu nākas izmest atkritumos, un cik daudz ir māmiņu, kurām ir grūtības ar mazulīša ēdināšanu un veselības problēmām. Neatkarīgi no tā, kuras mātes piens tiek dots mazulim, tā vienlaga ir labākā alternatīva, ja māte nevar savu mazulīti pabarot pati. Kaut arī tai māmiņai šī bija, iespējams, simtā apmaiņa, tā bija ļoti pozitīva, jo mēs abas sapratām, cik svētīgu darbiņu esam izdarījušas!