Krūts piena ziedošana no mātēm donorēm bieži vien ir ne tikai fizisks, bet arī emocionāls izaicinājums. Būtiski apzināties, ka piena atslaukšana ir laikietilpīgs process, kurā māmiņas izvēlas nesavtīgi dalīties ar krūts pienu ar kāda cita bērnu. Tāpat arī atbildīga tā uzglabāšana, sagatavošana un transportēšana. Šāda nesavtīga vēlme un iespēja palīdzēt ir īpaši jānovērtē.
Tāpat kā donoru piena saņēmēju ģimene var lūgt mātei donorei uzrādīt analīžu un testu rezultātus, arī piena dāvinātājām ir tiesības saņemt informāciju par ģimeni un bērnu, kurai viņa dāvinās savu atslaukto krūts pienu, it īpaši, ja ir plānota ilgtermiņa sadarbība.
Sākot piena apmaiņu, daudzas ģimenes kļūst par draugiem un turpina uzturēt kontaktus arī tad, kad mazulim krūts piens vairs nav nepieciešams. Dažās kultūrās, piemēram, islāmticībā bērni, kuri baroti ar vienas mātes pienu, tiek uzskatīti par vienu ģimeni, tāpēc savā starpā nedrīkst precēties, turklāt tas uzliek zināmus pienākumus vienai ģimenei pret otru. Latvijā šādas tradīcijas, visbiežāk, nav aktuālas, tomēr var būt ļoti patīkami zināt, ka bērnam ir “piena brālis” vai “piena māsa”.
Apziņa, ka māte spēj pabarot vēl kādu citu bērniņu, ne tikai savu dod viņai pārliecību par savām spējām. Tajā pašā laikā, rodot veidu, kā sniegt iespēju bērniņam saņemt arī krūts pienu, arī piena saņēmēju ģimene jūtas stiprāka un ir pārliecināta, ka spēj nodrošināt savam bērnam vislabāko uzturu veselīgai attīstībai.
Izplatot informāciju par drošu piena apmaiņu un attīstot piena apmaiņas kopienas, spējam dot ilgtermiņa ieguldījumu bērnu, ģimeņu un visas sabiedrības veselībā.